Īsprozas krājums "Sauciens" satur četrpadsmit stāstus, piemēram, "Vājprātīgā dienasgrāmata" (狂人日记, Kuángrén Rìjì, 1918), "Kun Ji-dzji" (孔乙己, Kǒng Yǐjǐ, 1919), "A-Q patiesā biogrāfija" (阿-Q正传, Ā-Q Zhèngzhuàn, 1921), "Baltais mirdzums" (白光, Báiguāng, 1922) u. c.

Nosaukums var tikt interpretēts kā autora sauciens pēc radikālām izmaiņām; krājuma stāsti ir autobiogrāfiski, jo parāda L. Sjuņa visspilgtākās atmiņas un pārdzīvojumus. Aizgājušās jaunības un vientulības motīvi jūtami darba priekšvārdā: "Kad biju jauns, man bija daudz sapņu. Lielākā daļa no tiem jau ir aizmirsti, bet es to nenožēloju. Pagātnes atcerēšanās var izraisīt prieku, bet dažreiz neko citu kā tikai vientulību. Tad kāda jēga ir nepārtraukti pieturēties pie vientuļām, aizgājušām dienām?"

Augstākminētais izteikums ir cieši saistīts ar autora kritisko attieksmi pret tālaika novecojušajām vērtībām – konfūciānismu un tā negatīvo ietekmi uz tautas nacionālo raksturu. Krājumā L. Sjuņs parāda nāciju, kura ir nokļuvusi krīzes situācijā, un intelektuālās elites pārstāvju un masu tumsonību. Māņticība, akla nodošanās tradīcijām, savstarpējā nežēlība, viegla padošanās liktenim un pilnīgs individualitātes trūkums ir galvenais neveiksmju cēlonis sociopolitiskai un ekonomiskai situācijai Ķīnā.

Laikā, kurā dzīvoja L. Sjuņs, ne tikai Ķīnā, bet arī visā pasaulē notika kardinālas politiskās, ekonomiskās un sociālās izmaiņas. 1911. gadā beidza pastāvēt Cjinu (清朝, Qīngcháo, 1644–1911) dinastija un tika nodibināta Ķīnas Republika (1912–1949).

1909. gadā L. Sjuņs pameta medicīnas studijas Japānā, atgriezās dzimtenē un pievērsās rakstniecībai ar devīzi: "Vissvarīgākais ir ārstēt cilvēku dvēseles un literatūra tam ir vispiemērotākā." 1919. gads bija nozīmīgs ar to, ka sākās "Ceturtā maija" kustība (五四运动/五四運動, Wǔsì Yùndòng), kurā L. Sjuņs aktīvi piedalījās un bija viens no pirmajiem  autoriem, kurš sāka lietot sarunvalodas rakstveida formu jeb baihuaveņ (白话文, Báihuàwén).

L. Sjuņs savā esejā "Atvērt acis, lai redzētu" (论睁了眼看, Lùn Zhēngle yǎn Kàn, 1925) asi kritizēja pastāvošās problēmas: "Mēs (ķīnieši) nekad neesam uzdrīkstējušies stāties pretī dzīvei, mūsu vienīgais glābiņš ir bijis noslēgtība un maldi. Pasaule katru dienu mainās un ir pienācis laiks, kad mums, rakstniekiem, ir jānoņem maskas un jāstājas pretī dzīvei – jāraksta par miesu un asinīm. Ir pienācis laiks jaunai literatūrai un drošsirdīgiem cīnītājiem doties cīņā."

Pēc paša autora domām "Sauciens” ir darbs, ko sadzirdēja revolūcijas pionieri, tas sludināja Ceturtā maija kustības antiimperiālisma, antifeodālisma un jaunās sociāldemokrātiskās revolūcijas ideju.

Krājumā ietilpst 14 īsie stāsti un visspilgtākā īpatnība ir vēstījuma veids pirmās personas (es) formā. Savos stāstos L. Sjuņs ir stāstītājs, taču vienlaicīgi arī ir stāsta galvenais varonis, piemēram, darbā "Vājprātīgā dienasgrāmata". Darbs "Dzimtā sādža” (故乡, Gùxiāng, 1921) stāsta, kā mainās redzējums, atgriežoties dzimtajā ciematā pēc 20 gadiem. Akcentējot tieši savas izjūtas, autors apraksta galveno varoni, ko sauc par Sjuņu, un kritizē savu nostaļģiju, atklājot, ka atmiņas ir tikai kā plaisa starp tagadni un pagātni. L. Sjuņa prozas darbos izteiktā introspektivitāte liek lasītājam izdarīt loģiskus secinājumus. Tas attiecas arī uz darbiem "Zāles" (药, Yào) un "Baltais mirdzums" – lasītājs noprot, ka zāles nav spējušas izglābt ar tuberkulozi sasirgušo Mazo Šuaņu un Vaņliu ezerā noslīkušais ir Čeņs Šičens. Lasītājs iedziļinās stāsta neatklātajās detaļās un cenšas analizēt. Tā ir vēl viena L. Sjuņa daiļrades īpatnība. Autora vienkāršais stils, skaidrā valoda un vides atainojums rada izteiktu realitātes sajūtu. Darbu reālistiskais rakstības stils atspoguļo L. Sjuņa politisko pārliecību – viņš atbalstīja Ceturtā maija kustības idejas, kuras viens no mērķiem bija ieviest Rietumu reālisma modeli ķīniešu literatūrā kā svarīgu elementu kultūras atdzimšanai.

L. Sjuņa stāsti sevī iekļauj vairākas izpausmes tehnikas, kuras vienlaicīgi parāda darbu reālistisko, alegorisko, satīrisko, simbolisko un arī pat sirreālo raksturu. Darba "A-Q patiesā biogrāfija" galvenais varonis var tikt uztverts kā alegorija tālaika stagnējošajam Ķīnas valdības un sabiedrības modelim. Krājumā esošie stāsti tiek parādīti nelineārā laika posmā un nav reālo notikumu attīstības rekonstrukcija, taču starp tiem pastāv nenoteikts intervāls, kura laikā lasītājs ir vienīgais, kurš izdara secinājumus par to savstarpējām sakarībām. Tas ir jūtams arī stāstos "A-Q patiesā biogrāfija" un "Stāsts par matiem" (头发的故事, Tóufǎ de Gùshì, 1920).

"Vājprātīgā dienasgrāmata" ir pirmais un vissekmīgākais L. Sjuņa īsprozas darbs, kura pamatā ir Nikolaja Gogoļa (Николай Васильевич Гоголь) analoga nosaukuma īsais stāsts. L. Sjuņa darbs dienasgrāmatas ierakstu veidā atspoguļo galvenā varoņa vajāšanas māniju, t. i., bailes no pasaulē valdošu kanibālu sazvērestību pret personību – "es". 

"Kun Ji-dzji" stāsta par vecās inteliģences pārstāvi, kurš atkārtoti nav izturējis sjiucai (秀才, Xiùcái) zinātniskā grāda eksāmenu, viņa traģiskās dzīves beigu posmu, fizisko un morālo degradāciju līdz viņš mirst. Līdzīga satura stāsts ir "Baltais mirdzums", kas apraksta ar šizofrēniju smagā formā sirgstošu cilvēku Čeņu Šičenu, kurš sešpadsmit reizes nav atkārtoti spējis nokārtot sjiucai eksāmenu, viņa dzīves pēdējos mirkļus pirms bojāejas.

Stāsts "Zāles" ir autobiogrāfisks, jo L. Sjuņa tēvs slimoja ar tuberkulozi. Nemākulīga ārstēšana, izmantojot tradicionālo medicīnu, veicināja viņa nāvi. Stāsta galvenais varonis – Mazais Šuans – cer uz brīnumzālēm, kas šajā gadījumā ir revolucionāra asinīs izmērcēts maizes gabals, kas neglāba no neizbēgamā letālā iznākuma.

Satīriskā stāsta "A-Q patiesā biogrāfija" deviņās nodaļās apraksta neizglītota zemnieka A-Q dzīvi. Šis cilvēks, dzīvojot izdomātajā Veidžuan (未庄, Wèi Zhuāng) ciematā, ir visu iedzīvotāju izsmiekla un nicinājuma objekts. Viņš bieži vien tiek fiziski iespaidots un tajā pašā laikā pats aiztiek vājākos. Vēlāk A-Q iesaistās marodieru grupā, kas revolūcijas aizsegā aplaupa turīgos iedzīvotājus. Pēc bēgšanas no neveiksmīga laupīšanas mēģinājuma viņš ar iegūto laupījumu atgriežas dzimtajā ciemā. Uz noteiktu laiku A-Q gūst apkārtējo cieņu, līdz atkal kļūst nabags. Lai to atgūtu, viņš vēlas parādīt sevi kā revolucionāru, taču pēc tam, kad ir liecinieks laupīšanai ciemata bagātnieka Džao kunga mājā, tiek atzīts par vainīgu un revolucionāri viņu notiesā uz nāvi.   

Darbs "Dzimtā sādža” stāsta par apciemojuma vizīti pēc 20 gadu prombūtnes, divu draugu – galvenā varoņa Sjuņ un Žuņtu – atsvešināšanos, kā arī pēkšņo apskaidrību par pagātnes iluzorumu.

Tā laika populārākajā literatūras žurnālā "Jaunā Jaunatne" jeb "Sjiņ Cjiņnjeņ" (新青年, Xīn Qīngnián) L. Sjuņs no 1918. līdz 1922. gadam publicēja savus sekmīgākos īsprozas darbus, kurus 1923. gadā apvienoja krājumā "Sauciens" un tie tika iekļauti Lu Sjuņa kopoto rakstu (鲁迅全集, Lǔxùn Quánjí, 1923) pirmajā sējumā.

L. Sjuņa memoriālajā muzejā Pekinā (北京鲁迅博物馆, Běijīng Lǔxùn Bówùguǎn) atrodas viņa visslavenākā darba "A-Q patiesā biogrāfija" vienīgais oriģinālais manuskripts. Pārējo stāstu manuskripti ir zuduši.

L. Sjuņa darbi joprojām tiek uzskatīti par visizcilākajiem ķīniešu modernajā literatūrā. Daudzi slaveni ķīniešu un ārzemju rakstnieki, literatūras kritiķi, pētnieki un kultūras darbinieki, piemēram, Mao Duņ (茅盾, Máodùn), Džen Džeņduo (郑振铎, Zhèng Zhènduó), Jaroslavs Prušeks (Jaroslav Průšek), Čen Fanvu (成仿吾, Chéng Fǎngwú) u. c. uzskatīja autora darbus par tā laika literatūras revolūciju. Līdz mūsdienām L. Sjuņa darbi ir iedvesmas avoti jauno ķīniešu rakstnieku daiļradei, piemēram, Haņ Haņ (韩晗, Hán Hán). Tie tiek tulkoti vairākās pasaules valodās, gūst atzinību un tiek pētīti.

2020. gada aprīlī krājums "Sauciens" tika iekļauts Ķīnas Tautas Republikas Izglītības ministrijas izdotajā pamatskolas un vidusskolas skolēnu obligātās literatūras sarakstā.